Sākumlapa Pamatprincipi Disfunkcijas ietekme uz nervu sistēmu

Mugurkaula kakla daļas disfunkcijas ietekme uz nervu sistēmu

Pašlaik viena no svarīgākajām neiroloģijas problēmām ir kraniovertebrālā disfunkcija (galvas locītavu disfunkcija). Šo jomu pēta šaurās medicīnas aprindās, galvenokārt profesoru, medicīnas zinātņu kandidātu un doktoru līmenī.

Tiek uzskatīts, ka deģeneratīvas izmaiņas mugurkaula augšējā kakla daļā rada daudzas problēmas visam ķermenim un, īpaši, ietekmē cilvēka nervu sistēmu.

Saskaņā ar zinātniskajiem datiem izteikti vertebrospināli un vertebrovaskulāri traucējumi mugurkaula kakla daļā tiek konstatēti 25-30% no visiem bērniem, savukārt pieaugušajiem tie sasniedz jau 50-65%.

Disfunkcijas ietekme mikrolīmenī

Galvas locītavu disfunkcija izraisa smaguma centra nobīdi, skeleta biomehānisku sabrukumu un daudzkārtēju muskuļu sasprindzinājumu. Tas negatīvi ietekmē mikrocirkulāciju un barošanās procesus organismā. Galvas smadzeņu un citu nervu sistēmas daļu audu histoloģiskie pētījumi liecina, ka pacientiem ar kraniovertebrālo disfunkciju, salīdzinot ar tiem, kuriem šādu traucējumu nebija, tika novērotas šādas novirzes:

kopējs nervu šūnu skaita samazinājums salīdzinājumā ar normu;

distrofiskas izmaiņas neironos un glijas šūnās (centrālās un perifērās nervu sistēmas, galvas un muguras smadzeņu šūnās);

citoplazmas mikrovakuolizācija (neironu bojājumi hipoksijas, t. i., skābekļa deficīta dēļ, ko izraisa mikrocirkulācijas procesu traucējumi);

neironu kodolu piknoze (šūnas kodola samazināšanās un sarukšana ūdens deficīta dēļ, ko izraisa mikrocirkulācijas procesu traucējumi);

atsevišķos neironos notiekoša hromatolīze (šūnas izsīkums un intoksikācija mikrocirkulācijas procesu traucējumu dēļ);

dažos simpātiskajos ganglijos (nervu šūnu kopās) tika konstatēta tūska un šīs tūskas izraisītas šūnu distrofiskas izmaiņas (iekšējo vižu spiediena traucējumu un mikrocirkulācijas pasliktināšanās dēļ);

nervu stumbros tika atklātas šūnu un šķiedru distrofiskas izmaiņas, stromas (saistaudu karkasa jeb iekšējo orgānu pamata) tūska;

tajās zonās, kur kopējais neironu skaits bija samazināts, tika konstatēta vāja mikroglijas šūnu proliferācija (noteiktos apgabalos nervu sistēmas galveno zaru („kā koka zaru”) augšana bija vāja un nepilnvērtīga);

dažviet – patoloģiskas audu proliferācijas reakcijas, kas izpaudās kā rupju fibrozu audu veidošanās ar sklerozes pazīmēm (dažviet nervu šūnu kopas bija aizstājuši saauguši saistaudi);

vispārējas patoloģiskas izmaiņas hemoarhitektonikas (t. i., asinsvadu sieniņu un asinsvadu gultnes fizioloģijas) stāvoklī, mikrocirkulācijā galvas smadzeņu vertebrobazilārajā un karotīdu baseinā, anaerobajos procesos (hipoksija un skābekļa deficīts) muguras un galvas smadzeņu audos;

iepriekš aprakstītās distrofiskās izmaiņas papildus galvas un muguras smadzenēm veidojās perifērajā un centrālajā nervu sistēmā;

dažos īpaši smagos gadījumos tika novērots centrālās nervu sistēmas stāvokļa nomākums segmentārajā un suprasegmentārajā līmenī, ieskaitot tās augstākās daļas, kas piedalās nociceptīvās aferentācijas analīzē (tiešās saiknes „smadzenes – ķermenis” un atgriezeniskās saiknes „ķermenis – smadzenes” traucējumi), nervu parēzes (muskuļu spēka samazināšanās nepietiekamas attīstības, atrofijas dēļ, nervam esot iespiestam).

Uzskaitīto deģeneratīvo izmaiņu izraisītājs ir skeleta un muskuļu sistēmas biomehānisks sabrukums, ko pavada ķermeņa smaguma centra traucējumi un galvas locītavu disfunkcija.

Augšējos kakla skriemeļos veidojas pārmērīgs muskuļu piespiedējspēks, kas bloķē locītavas un mīkstās struktūras starp tām. Tas izraisa fizisku nervu iespiešanu, mikrocirkulācijas deficītu un smadzeņu asinsrites traucējumus.

Ja mikrolīmenī veidojas šāda nepatīkama aina, tad ko piedzīvo cilvēks nervu sistēmas patoloģiju gadījumā?

Par sekām attiecībā uz parasta cilvēka dzīvi

Kakla skriemeļu nobīdes attēli, ko uzņēmusi medicīnas organizācija Body Balance Clinic

Galvas locītavu disfunkcijas dēļ nervu sistēma cieš nopietnu kaitējumu. Pieaugušajam vai bērnam smadzeņu darbība var būt pārmērīgi uzbudināta vai, gluži pretēji, daļēji nomākta, jo hroniskas nervu iespiešanas un mikrocirkulācijas procesu traucējumu dēļ nervu sistēma var funkcionēt vai nu „stresa hiperaktīvajā režīmā”, vai, gluži pretēji, atslābuma un „enerģijas taupīšanas” režīmā.

Hiperaktivitāte un pasivitāte bērniem – tās ir divas vienas medaļas, vienas disfunkcijas puses. Vieglu mugurkaula kakla daļas traumu gadījumā bērniem var būt grūtības ar mācīšanos, socializāciju un prasmju apguvi. Nopietnu traumu gadījumā bērniem raksturīga runas attīstības aizkavēšanās, problēmas ar pielāgošanos sabiedrībā, trauksme, tieksme pēc vientulības, asa uzvedība, nespēja nosēdēt uz vietas, uzbudinātība, agresivitāte. Pieaugušajiem, kā likums, bieži novērojams iekšējs nemiers, straujas garastāvokļa svārstības un nesavaldība.

Mugurkaula kakla daļas disfunkcijas gadījumā var izpausties neirogēna rakstura simptomātika: kuņģa-zarnu trakta traucējumi, nelabuma sajūta, smaguma sajūta kaklā, spiediens vai kamols rīklē, galvassāpes, sirds aritmija, nejutīgums, jutības traucējumi, hronisks nogurums, miega traucējumi, maņu orgānu darbības traucējumi. Vai jūs varējāt iedomāties, ka jūsu kakls vai, precīzāk, jūsu galvas locītavas var būt šo traucējumu avots?

Galvas locītavu bloķēšana ar atlanta un aksa skriemeļu rotāciju noved pie tā, ka asinsvadu, nervu un limfātiskās struktūras var būt pastāvīgi saspiestas vai izstieptas, kā parādīts attēlā zemāk.

A) MIEGA ARTĒRIJA

B) KLEJOTĀJNERVS

C) JŪGA VĒNA

Ilgstoša atrašanās neērtā pozā, intensīvas galvas kustības šī disbalansa klātbūtnē var vēl vairāk pasliktināt situāciju, vēl vairāk saspiežot vai pagarinot asinsvadu, nervu un limfātiskās struktūras, un izraisīt pastāvīgu simptomu izpausmi.

Bloķētas locītavas un nepareizā stāvoklī esoši kakla skriemeļi pastāvīgi spiež uz organisma nervu sistēmas zariem.
Vairumā gadījumu simptomātika izpaužas, galvas locītavu disfunkcijai apvienojoties ar noteiktiem faktoriem, kas kopā izraisa īslaicīgu muskuļu piespiedējspēka palielināšanos starp galvaskausu un kakla skriemeļiem.

Kamēr mugurkaula kakla daļā pastāv disbalanss, sūdzības ir neizbēgamas.

Nevar vainot ārējos apstākļus, ka tie liek jums justies slimam – vispirms ir jāpārbauda, vai jūsu galvas locītavas funkcionē pareizi.

Ietekme uz muguras smadzenēm

Atlanta rotācijas nobīde var traucēt cerebrospinālā šķidruma plūsmu un mainīt spiedienu mugurkaula kanālā. Šis šķidrums, kas pazīstams kā likvors, veic muguras smadzeņu dzesēšanas, barošanas, aizsardzības un amortizācijas funkcijas.

Kakla skriemeļu nobīde var sašaurināt spraugu starp mugurkaula kanālu un lielo pakauša atveri galvaskausa pamatnē, samazinot muguras smadzenēm pieejamo telpu.
Tas pasliktina elektroķīmisko impulsu plūsmu un dažos īpaši smagos gadījumos (dzemdību traumas gadījumā) var izraisīt pat bērnu cerebrālo trieku (BCT).

Likvorodinamikas traucējumu gadījumā (likvors – tā ir šķidra vide, kas apskalo galvas un muguras smadzenes) tiek apgrūtināta liekā siltuma novadīšana no galvas smadzenēm un paaugstinās intrakraniālais spiediens, kas draud ar masveida garīgās darbības traucējumiem: pārmērīgu nogurumu, psiholoģisku izdegšanu, hiperaktivitāti, uzmanības deficītu, entuziasma trūkumu u. tml., kā arī orientēšanās traucējumiem telpā (pārmērīgas „dura mater” – muguras smadzeņu apvalka – nostiepšanās dēļ): reiboņiem, Menjēra sindromu, nestabilu gaitu, derealizāciju u. tml.;

2 galvas locītavu disfunkcijas veidi

Saskaņā ar zinātniskajiem datiem galvas locītavu disfunkcija aptuveni 80% gadījumu izraisa simptomātikas izpausmi. Tomēr no kopējā pacientu skaita augšējo kakla skriemeļu nobīdes, subluksācija atlantoaksiālajā locītavā un atlanta rotācijas subluksācija sastopamas tikai 45-50% gadījumu.

Tas nozīmē, ka galvas locītavu disfunkcija ir divu veidu:

Pirmajā gadījumā tiek konstatēts tikai dziļo muskuļu spazmatisks piespiedējspēka pieaugums, kas bloķē galvas locītavas. To pavada muskuļu fibroze un saistaudu sablīvēšanās ap atlantu C1 un aksi C2, taču bez pašu skriemeļu nobīdes. Šajā gadījumā tiek iespiesti apkārtējās struktūrās esošie nervi:

1) Lielais pakauša nervs

2) Zempakauša nervs (C1)

3) Lielais pakauša nervs (C2 zars)

4) Trešais pakauša nervs

5) Kakla pinums

Ja ir papildu žokļa locītavu patoloģijas, var tikt skarti un aktivizēti arī: sejas nervs, trīszaru nervs, apakšžokļa nervs, zobu nervi, auss-deniņu nervs.

Otrajā gadījumā novērojams tas pats, kas pirmajā, bet ar papildu skriemeļu nobīdi un rotāciju. Šajā gadījumā papildus iepriekš minētajiem var tikt skarti arī galvaskausa nervi:

IX – Mēles-rīkles nervs

X – Klejotājnervs

XI – Papildnervs

XII – Zemmēles nervs

Kopumā ir 12 galvaskausa nervu pāri, kas iziet no smadzenēm un iet gan pa labo, gan pa kreiso ķermeņa pusi; daļa no tiem iet ap kakla skriemeļiem un caur atverēm tajos.

Kā jau minēts, kakla skriemeļu nobīde var izraisīt šo nervu iespiešanu un apgrūtināt likvora (cerebrospinālā šķidruma) plūsmu, radot „turbulenci” galvaskausa savienojuma vietā ar atlantu C1 un aksi C2. Tas izraisa intrakraniālā spiediena traucējumus.

Kā rāda pieredze, nervu sistēmas centrālā stumbra kairinājums skriemeļu nobīdes dēļ var ietekmēt visu 12 galvaskausa nervu pārustāvokli. Kā rāda pieredze, vairumā gadījumu notiek trīszaru nerva (V) blakus aktivācija.

Vairāk par veģetatīvās nervu sistēmas nervu saspiešanu

Veģetatīvā nervu sistēma sastāv no 12 galvaskausa nervu pāriem, kas iet ap kakla skriemeļiem un caur atverēm tajos. Kakla skriemeļu nobīdes gadījumā intensīvs kairinājums skar tikai 3 no tiem:

Klejotājnervs (nervus vagus), jeb desmitais galvaskausa nervs, ir garākais un svarīgākais parasimpātiskās nervu sistēmas nervs (tas pieder pie neiroveģetatīvās sistēmas), kas piedalās gandrīz visu iekšējo orgānu darbības regulēšanā. Klejotājnervs inervē balseni, rīkli, barības vada augšējo daļu, daļu no ārējā dzirdes aparāta, sirdi, plaušas, kuņģi, zarnas un pat dažus muskuļus.

Mēles-rīkles nervs (nervus glossopharyngeus), kas pazīstams kā devītais galvaskausa nervs, ir nervs, kas vada signālus no mēles mugurējās daļas uz smadzenēm un inervē rīkles muskuļus. Tas ir svarīgs rīšanai un pieauss siekalu dziedzera aktivizēšanai.

Papildnervs (nervus accessorius), kas pazīstams arī kā vienpadsmitais galvaskausa nervs, ir kustību nervs, kas regulē muskuļu darbību. Starp dažādajiem muskuļiem, ko vada papildnervs, ir trapecveida muskulis (musculus trapezius) un krūšu-atslēgas-sprauslveida muskulis (musculus sternocleidomastoideus).

Trīs iepriekš aprakstītie galvaskausa nervi nolaižas no galvaskausa caur jūga atveri, kas atrodas tieši pirms pirmā kakla skriemeļa – atlanta. Tieši šajā padziļinājumā notiek tas, kam parasti nepievērš uzmanību: pat neliela atlanta rotācijas subluksācija var radīt spiedienu uz visiem šiem nerviem, izraisot „neizskaidrojamus” un „neārstējamus” simptomus, provocējot sāpes un dažādus traucējumus to inervētajās zonās.

Ar Body Balance Clinic kraniovertebrālās disfunkcijas ārstēšanas metodi var novērst veģetatīvās sistēmas nervu piespiedu bloķēšanu un atbrīvoties no ar to saistītajiem simptomiem.

Ietekme uz perifēro nervu sistēmu

Nobīdes radītā skeleta un muskuļu nelīdzsvarotība izraisa dažādu muskuļu sacietēšanu un līdz ar to no apakšējiem kakla skriemeļiem C4, C5, C6 un C7 izejošo nervu saspiešanu. Tā kā šie nervi inervē rokas, to saspiešana var izraisīt vājumu un nejutīgumu rokās un pirkstos (roku parestēziju).

Ķermeņa smaguma centra nobīdes un uz šī fona radušos ilgstošu muskuļu pārslodžu dēļ dažādās ķermeņa vietās var tikt saspiestas perifērās nervu sistēmas šķiedras. Medicīnā šīs parādības ir zināmas kā perifēro nervu saspiešanas sindromi, piemēram, starpribu neiralģija un krampji – tās ir to izpausmes.
Viens no visizplatītākajiem ir sēžas nerva kompresijas sindroms. Šajā gadījumā saīsinātais bumbierveida muskulis (musculus piriformis) spiež uz sēžas nervu. Rezultātā rodas sāpes sēžamvietas apvidū un kāju aizmugurē, ko sauc arī par išiasu.

Vai ārsts jums kādreiz ir teicis, ka jūsu ķermeņa smaguma centra nobīde, ko izraisījusi galvas locītavu disfunkcija, var izraisīt neiralģiju sēžamvietā vai jutības trūkumu pirkstos?