Sākumlapa Pamatprincipi Biomehāniskās īpatnības

Kraniovertebrālās zonas biomehāniskās īpatnības

Divi pirmie kakla skriemeļi (atlants un aksis) kopā ar galvaskausa pakauša kaulu veido 3 galvas locītavas: pāra atlantookcipitālo locītavu, pāra laterālo atlantoaksiālo locītavu un vidējo atlantoaksiālo Cruveilhier locītavu. Medicīnā šo apvidu sauc par „kraniovertebrālo pāreju” (no lat. Cranium – galvaskauss, no lat. Vertebrae – skriemeļi).

Šīs locītavas balansē galvas smaguma centru un līdzsvaro to pa četrām skeleta pusēm gar mugurkaula asi, tādējādi ietekmējot visa ķermeņa smaguma centru. Locītavas nodrošina galvas kustīgumu, aizsargā muguras smadzenes un ir spēcīga refleksogēnā zona.

Pie kraniovertebrālā apvidus bez galvaskausa pakauša kaula un diviem pirmajiem kakla skriemeļiem pieder arī iegarenās smadzenes un smadzenītes.

Atlantookcipitālā locītava

Kraniovertebrālās zonas biomehāniskās īpatnības

Atlantookcipitālā locītava – tā ir pāra locītava, kas atrodas starp galvaskausa pakauša kaulu un pirmo kakla skriemeli atlantu. Locītavu veido divi galvaskausa pakauša kaula pauguri un divas atlanta augšējās locītavu virsmas. Abi savstarpēji savienoto virsmu pāri ir ietverti locītavu kapsulās.

Atlantookcipitālajā locītavā iespējamas šādas kustības:

✅ fleksija / ekstensija;
✅ laterofleksija;
✅ kombinēta rotācija.

Atlantookcipitālās locītavas biomehānika skaitļos normā un patoloģijā

1. Fleksija / ekstensija – tā ir galvas saliekšana un iztaisnošana uz priekšu un atpakaļ.

Kopējā kustību amplitūda normā: līdz 30° (10° saliekšana, 20° iztaisnošana). Kustības locītavā notiek, galvaskausa pauguriem šūpojoties uz priekšu un atpakaļ pa atlanta locītavu virsmām.

Kopējā kustību amplitūda patoloģijā: līdz 0° (0-7,5° saliekšana, 0-15° iztaisnošana).

Patoloģijas gadījumā rodas mērens vai pilnīgs locītavas kustīguma ierobežojums. Pacientam var būt ierobežojums, mēģinot saliekt / iztaisnot galvu; viņš nevar ar zodu pieskarties atslēgas kaulam; jūt galvas iztaisnošanas kustības atpakaļ bloķēšanu un sasprindzinājumu / sāpes krūšu daļā. Patoloģijas gadījumā bieži rodas locītavu virsmu krakšķēšana, šaujošas sāpes un smeldzošas sāpes kaklā, kas kļūst asas, maksimāli saliecot / iztaisnojot galvu uz priekšu / atpakaļ.

2. Galvas noliekšana pa kreisi un pa labi / sānu saliekšana (laterofleksija).

Kopējā kustību amplitūda normā: līdz 20° (5-10° katrā virzienā).

Noliekšana uz sāniem atlantookcipitālajā locītavā notiek ar pretējām galvaskausa un skriemeļa kustībām. Galvas noliekšanas laikā vienlaikus notiek straujš skriemeļa pagrieziens. Pacienta galva noliecas uz vienu pusi, bet skriemelis pagriežas uz otru. Piemēram, galvas noliekšanu pa labi pavada atlanta pagrieziens pa kreisi.
Kopējā kustību amplitūda patoloģijā: līdz 0° (0-7,5° katrā virzienā).

Patoloģijas gadījumā rodas vienpusējs daļējs locītavas kustīguma ierobežojums vai pilnīga bloķēšana. Pacients var just, ka uz vienu pusi galva noliecas sliktāk nekā uz otru. Vienādas kustības uz dažādām pusēm var padoties ar dažādu grūtības pakāpi, tās var pavadīt sāpīgas sajūtas un šaujošas sāpes. Blokādes gadījumā locītavu virsmas ir pakļautas pārmērīgai berzei, kuras rezultātā var būt dzirdama krakšķēšana un klikšķēšana.

3. Kombinēta kustība, kuras rezultātā galva pagriežas.

Kopējā kustību amplitūda normā: 5-7° katrā virzienā.

Galvas rotācija pa kreisi un pa labi atlantookcipitālajā locītavā notiek ar pretējām galvaskausa un skriemeļa kustībām. Galvas pagrieziens rodas laterofleksijas laikā, pateicoties galvaskausa slīdēšanai pa atlanta slīpajām locītavu virsmām (to anteromediālā orientācija) un spārnveida saitēm. Galvaskausa pauguriem noliecoties un slīdot pa atlanta locītavu virsmām, notiek straujš skriemeļa pagrieziens.

Kopējā kustību amplitūda patoloģijā: līdz 0° (0-5° katrā virzienā).

Patoloģijas gadījumā rodas vienpusējs daļējs locītavas kustīguma ierobežojums vai pilnīga bloķēšana. Kombinētu kustību laikā locītavu virsmu krakšķēšana, kas rodas intensīva muskuļu piespiešanas spēka rezultātā, var būt īpaši izteikta vai nebūt dzirdama nemaz (pilnīga blokāde). Pacients var just, ka uz vienu pusi galva pagriežas sliktāk nekā uz otru. Vienādas kustības uz dažādām pusēm var padoties ar dažādu grūtības pakāpi, tās var pavadīt sāpīgas sajūtas un šaujošas sāpes.

Laterālā atlantoaksiālā locītava

Otrais kakla skriemelis aksis atšķiras no visiem citiem skriemeļiem ar neparastu formu, proti, ar zobveida izauguma esamību, ap kuru rotē pirmais kakla skriemelis atlants, bet kopā ar to arī galvaskauss.

Laterālo atlantoaksiālo locītavu veido C1-C2 skriemeļu pāra savienojums. Tā atrodas starp pirmā un otrā kakla skriemeļa – atlanta un aksa – locītavu virsmām un izaugumiem. Šajā locītavu kompleksā notiek viena vienīga kustība – galvas rotācija pa labi un pa kreisi.

Laterālā atlantoaksiālā locītava nodrošina ievērojamu galvas rotāciju pa kreisi un pa labi. Normālā rotācijas kustību amplitūda ir līdz 33° uz katru pusi no visas mugurkaula kakla daļas kopējās 90° rotācijas. Locītavas hipermobilitātes gadījumā rotācija var sasniegt 40°.

Pacientiem ar C1-C2 segmenta disfunkciju, kuri cieš no galvassāpēm, rotācija var būt ievērojami samazināta apakšējā slīpā muskuļa sindroma dēļ un retos gadījumos – pilnībā bloķēta. Skriemeļu nobīdes gadījumā var būt dzirdama īpaša, ilgstoša locītavu virsmu berzes šalkoņa, ko pacients parasti uztver klusumā.

Vidējā atlantoaksiālā Cruveilhier locītava

Vidējo atlantoaksiālo Cruveilhier locītavu veido pirmā skriemeļa priekšējā loka mugurējā virsma un otrā kakla skriemeļa zobs.

Tā ir diezgan sarežģīta locītava, kas, tāpat kā laterālā atlantoaksiālā locītava, piedalās galvas rotācijā pa labi un pa kreisi, taču vienlaikus ar šo kustību pateicoties tai, notiek galvas saliekšana un iztaisnošana līdz 7° uz katru pusi.

Disfunkcija un kustīguma ierobežojums Cruveilhier locītavā var izraisīt plašas neiroloģiskas izpausmes, īpaši galvassāpes un migrēnas.

Cr-C1-C2 segmentu kustīguma testēšana ar Body Balance Clinic metodi

Mugurkaula kakla daļa iedalās 3 daļās: augšējā, vidējā un apakšējā.

Galvas locītavas ietilpst augšējā kakla segmentā. Tās veido atlants C1 un aksis C2 kopā ar galvaskausa pakauša kaulu Cr. Nosakot disfunkciju šajās locītavās, nepietiek pārbaudīt pacienta galvas kopējo rotāciju, kas tiek veikta ar visu trīs kakla segmentu palīdzību.
Ir nepieciešams izolēti pārbaudīt tikai kakla augšējās daļas kustīgumu – spēju veikt dažādas galvas kustības: pagriezienus un noliekšanu uz dažādām pusēm.

Šim nolūkam Body Balance Clinic ir izstrādājusi individuālu galvas locītavu biomehānikas pārbaudes veidu, kas pēc savas precizitātes ir daudz precīzāks par kinezioloģijā izmantoto fleksijas-rotācijas testu.

Veicot testu, pacients dažreiz vispār nevar pagriezt galvu galvas locītavu blokādes dēļ.

Kā jūs jau zināt, locītavām jānodrošina galvas rotācija kopumā līdz 35-42° uz katru pusi. Šo locītavu blokādes gadījumā organisms kompensē disbalansu, sadalot muskuļu slodzi uz trapecveida muskuļiem. Rezultātā pacients ar bloķētām galvas locītavām var izjust asas sāpes pat pie mērenas trapecveida muskuļu saspiešanas, kas nav novērojams, ja galvas locītavas darbojas pareizi.

2 galvas locītavu disfunkcijas veidi un galvenās īpatnības

Body Balance Clinic izšķir 2 galvas locītavu disfunkcijas veidus:

1. tips – galvas locītavu kustīguma blokāde spazmatiska muskuļu piespiešanas spēka dēļ bez kakla skriemeļu nobīdes;
2. tips – galvas locītavu kustību blokāde spazmatiska muskuļu piespiešanas spēka dēļ ar kakla skriemeļu nobīdi.

Body Balance Clinic iekšējā statistika, kas izveidota, analizējot daudzus pacientu DT attēlus, liecina, ka 1. tipam pieder ~ 30% pacientu, otrajam – ~ 70% pacientu. Pie otrā tipa pieskaita pacientus, kuriem ir vismaz viena skriemeļa rotācijas vai sānu nobīde, lielāka par 3°, un kuriem, veicot biomehāniskos testus, arī tiek konstatēta galvas locītavu kustīguma blokāde.

Nopietnu nobīžu attēli:

Muskuļu stāvoklis galvas locītavu disfunkcijas gadījumā

Muskulis var atrasties 4 dažādos stāvokļos: norma, kontraktūra, ļenganums un lokāls miofasciāls hipertonuss (fibrozs un sāpīgs muskuļa sablīvējums, kura laikā muskulis nedaudz saīsinās, kas ir muskuļu tonusa rādītājs).

Galvas locītavu disfunkcijas gadījumā pacienta pakauša muskuļi gandrīz vienmēr atrodas kontraktūras vai lokāla miofasciāla hipertonusa (reti) stāvoklī. Body Balance Clinic izšķir 4 muskuļu kontraktūras pakāpes:

1 pirmā – muskulis ir mīksts vai blīvāks par normu, pirksti viegli iekļūst tā biezumā, izraisot minimālu sāpīgumu;
2 otrā – muskulis ir blīvs, pirksti tikai daļēji iegrimst tā biezumā, izraisot mērenu vai intensīvu sāpīgumu;
3 trešā – muskulis ir „akmeņaina” blīvuma, neielaiž savā biezumā, palpācija izraisa stipra sāpīguma sajūtu;
4 ceturtā – iekaisis muskulis, ievērojami palielināts salīdzinājumā ar normālo izmēru, mēreni ciets, palpējot izraisa pārmērīgu sāpīgumu.

Ilgstoša muskuļu spazmu pastāvēšana noved pie lokālu sāpīgu sablīvējumu (fibrozes apvidu) veidošanās muskuļos, kas laika gaitā palielina to stingumu un stāvokļa stadiju.

Medicīnas profesori par galvas locītavu pareizas darbības nozīmi

Kraniovertebrālā pāreja ir svarīga stratēģiska zona, kas lielā mērā nosaka cilvēka veselību. Tieši tāpēc jau daudzus gadus tā atrodas neiropatologu, vertebrologu, manuālās terapijas un osteopātijas, tostarp kraniālās, speciālistu uzmanības lokā. Body Balance Clinic cenšas strukturēt esošās zināšanas un publicē dažus medicīnas profesoru veiktus zinātniskus atklājumus, lai lasītājs vēlreiz varētu pārliecināties par problēmas nozīmīgumu un profesionālas pieejas tai nepieciešamību:

? Galveno lomu ķermeņa svara pārdalē un apakšējo ekstremitāšu balsta funkcijas veidošanā spēlē kraniovertebrālā pāreja (Ivaničev G. A., 2008).

?Kraniovertebrālās pārejas disfunkcija, funkcionālā Cr-CI blokāde veicina krustu kaula kustīguma traucējumus starp zarnkauliem, gūžas-jostas muskuļu tonusa pazemināšanos, savītā iegurņa sindroma attīstību (Zozulja I. S., Bredichin A. V., 2011; Čikurov Ju. V., 2004).

?Pēc G. Goodhearta (1968) datiem, gūžas-jostas muskuļu tonusa pazemināšanās ir saistīta ar Cr-C1 blokādes esamību. Kraniovertebrālā apvidus funkcionālo blokādi parasti pavada sekundāras krustu-zarnkaula locītavas blokādes (Ivaničev G. A., 2008).

?Muguras smadzeņu cietais apvalks cieši piestiprinās pie lielās pakauša atveres, atlanta un aksa, tāpēc jebkuri šīs zonas kustīguma traucējumi ietekmē kraniosakrālo mehānismu (Orel A. M., 2009).

? Kinētiskās disfunkcijas šajā līmenī maina sfenobazilārās sinhondrozes (SBS) paternus, kas izraisa primārā elpošanas mehānisma izmaiņas (Novoselcev S. V., 2009).

? Kraniovertebrālās disfunkcijas gadījumā var novērot reiboni, biežāk nesistēmisku, dzirdes pavājināšanos, vājdzirdību. Viens no galvenajiem sindromiem ir līdzsvara zudums, pēkšņi mainot galvas stāvokli, īpaši pārejot no guļus stāvokļa stāvus (atgādina vestibulāro ataksiju) (Ivaničev G. A., 2008).

? Kraniovertebrālo disfunkciju var pavadīt cervikogēnas galvassāpes, kas rodas uz mugurkaula biomehānikas traucējumu, miofasciālas disfunkcijas fona, veidojoties lokālam muskuļu spazmam un trigerpunktiem. Cervikogēnas galvassāpes var attīstīties pēc trim mehānismiem: asinsvadu (vazomotorā, išēmiskā un venozā), neiralģiskā un muskuļu sasprindzinājuma (Morozova O. P., Jaroševskij A. A., Zdybskij V. I., 2009).

? Refleksa spazms, stiepjot galvas apakšējo slīpo muskuli kombinācijā ar hiperfleksiju, provocē atlantoaksiālās locītavas subluksāciju. Turklāt starp muskuļa fascijas lapiņām var tikt iespiests lielais pakauša nervs un pakauša artērija, kas tuvojas CI-CII starpskriemeļu locītavai pusē, kas ir pretēja galvas pagriezienam (Bogorodinskij D. K., Skoromec A. A., 2008).

? Kraniovertebrālās biomehānikas traucējumi izraisa galvas un mugurkaula kakla daļas muskuļu, ekstravertebrālo muskuļu spazmu, šo muskuļu kontraktūras, latentu trigerpunktu (muskuļu, fasciju, muskuļu-saišu, saišu-kaulu) rašanos tajos, reģionālu muskuļu disbalansu. Attīstās funkcionālas muskuļu, fasciju, muskuļu-saišu, durālas kraniovertebrālās blokādes C0-CI, CI-CII (Ivaničev G. A., 2008), rodas iritatīvi refleksi sindromi: Rezultātā veidojas šādi klīniskie sindromi: cervikokranialģija, cervikalģija, cervikobrahialģija, cervikopektalģija (Žarkov P. L., 1994).